Sergejs Goļicins

Sergejs Goļicins Сергей Фёдорович Голицын Personīgā informācija Dzimis 1749. gada 5. novembrī Miris 1810. gada 7. janvārī (60 gadi) Ternopiļa, Krievijas impērija (tagad Ukraina) Nodarbošanās muižnieks, karavīrs, politiķis Dzīvesbiedre Varvara Engelharta Bērni Grigorijs, Fjodors, Sergejs, Mihails, Zahars, Nikolajs, Pāvels, Aleksandrs, Vasilijs, Vladimirs

Sergejs Goļicins (krievu: Князь Сергей Фёдорович Голицын; dzimis 1749. gada 5. novembrī, miris 1810. gada 7. janvārī) bija Katrīnas II laika Krievijas infantērijas ģenerālis. No 1801. līdz 1803. gadam bija Baltijas ģenerālgubernators.

Dzīvesgājums

Dzimis 1749. gadā kņaza Fjodora Goļicina ģimenē. Mācījies Otrajā kadetu korpusā Sanktpēterburgā. Piedalījies krievu—turku karā (1768—1774) un krievu—turku karā (1787—1792). Koscjuško sacelšanās (1794) laikā komandēja krievu karaspēku Kurzemes hercogistē pret Tomaša Vavžecka komandētajiem spēkiem.

1798. gadā ķeizars Pāvils I Goļicinu atcēla no dienesta. Goļicins kopā ar savu sekretāru un bērnu skolotāju Ivanu Krilovu apmetās dzimtas īpašumā Zubrilovkā (tagad Penzas apgabalā). Kad 1801. gadā par ķeizaru kļuva Aleksandrs I, tika iecelts par Baltijas ģenerālgubernatoru. 1810. gadā tika iecelts par Krievijas Valsts padomes locekli.

Sergeja Goļicina kancelejā Rīgā strādāja krievu rakstnieks Ivans Krilovs. Goļicina administrācijas laikā notika Kauguru nemieri. Miris 1810. gadā pēc Piektās koalīcijas kara Ternopiļā, Ukrainā.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Pēteris Ludvigs fon der Pālens	Rīgas (Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes) ģenerālgubernators 1801-1803	Pēctecis: Frīdrihs Bukshēvdens

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sergejs Goļicins.
• Par Sergeju Goļicinu portālā "Latvijas krievi" (latviski)